Entropija un Velns. No Visuma tapšanas līdz apziņas attīstībai.: Eseja par visuma un cilvēka radošo haosu.

Mēs dzīvojam laikmetā, ko caurvij izšķiroša spriedze. No vienas puses, zinātne apraksta visumu, ko pārvalda nepersoniski likumi, kur entropija šķiet virzīt visu uz haosu un izkliedēšanos. No otras puses, cilvēciskā pieredze turpina saskarties ar senu un neatrisinātu jautājumu: kāpēc pastāv ļaunums un kāda loma tam ir individuālajā un kolektīvajā ceļā?

Grāmata „Entropija un velns” ir radusies no intuīcijas, ka šie divi jautājumi, kas šķietami ir tālu viens no otra, var viens otru papildināt. Fizikā entropija nav tikai izkliedējoša spēka: tā ir arī stāvoklis, kas padara iespējamu pārmaiņu, jaunu formu rašanos un sarežģītības attīstību. Bez entropijas nebūtu ne zvaigžņu, ne planētu, ne dzīvības. Bet, ja kosmiskā haoss ir neatņemama visuma radīšanas procesa sastāvdaļa, tad ir pamatoti jautāt, vai kaut kas līdzīgs notiek arī cilvēciskajā un iekšējā līmenī.

Nosaukumā minētais „velns” nav reliģiska figūra šaurā nozīmē, bet gan spēcīgs simbols: haosa, lūzuma, ēnas, kas šķērso apziņu, personifikācija. Tas attēlo to, kas izjauc līdzsvaru, rada konfliktu, sāpes un kļūdas. Tāpat kā entropija dabā, arī šī iekšējā haoss varbūt var būt saistīts ar attīstību, lai gan tas joprojām ir morāli problemātisks un nekad nav attaisnojams.

Grāmata ved lasītāju ceļojumā, kurā savijas kosmoloģija, filozofija, ētika un sarežģītības zinātnes. Pirmajā daļā tiek pētīta entropijas dziļā nozīme, pārejot pāri vispārpieņemtajai “destruktīvā haosa” idejai, lai atzītu tās radošo lomu visuma evolūcijā. Otrajā daļā uzmanība tiek pievērsta cilvēkam: “ ” (ļaunais) tiek analizēts kā konkrēta apziņas haosa pieredze, kas spēj izraisīt apziņas, atbildības un pārveidošanās procesus.

Pakāpeniski izkristalizējas galvenā tēze: labais un ļaunais nav tikai statiski pretstati, bet gan dinamiska pāra, caur kuru attīstās apziņa, tāpat kā kārtība un haoss sadarbojas matērijas attīstībā. No tā izriet hipotēze par divkāršu attīstības ceļu: fizisko, ko vada entropija, un iekšējo, ko vada saskare ar ļauno un labā meklējumi.

Šīs pārdomas fonā atrodas ideja, kas tiek izpētīta ar atvērtību, bet bez dogmatisma, par universālu apziņas lauku, kas savieno visus dzīvos būtnes. Šajā perspektīvā ļaunums netiek ne noliegts, ne attaisnots, bet interpretēts kā disonanse, kas norāda uz individuālās un kolektīvās mācīšanās un izaugsmes jomām. Tādējādi jaunās tehnoloģijas un mākslīgais intelekts kļūst par izšķirošu pārbaudes laukumu: tie pastiprina cilvēces radošo potenciālu, bet arī tās ēnu.

Grāmata „Entropija un velns” nepiedāvā galīgus atbildes. Tā piedāvā vienotu interpretācijas atslēgu, lai saprastu, kāpēc haoss, gan kosmosā, gan dvēselē, var būt daļa no plašāka matērijas un apziņas evolūcijas procesa. Tā ir pārdomu grāmata, kas veltīta tiem, kuri jūt, ka dzīves noslēpums neizsīkst ne zinātnē, ne ētikā, bet rodas tieši to dziļākajā dialogā.